Sprediķi un Pārdomas

Tā saka Kungs Dievs: atgriezieties, atgriezieties no elkiem. Ech 14:6a

Dievs aicina savu tautu novērsties no elkiem. Kas ar to ir domāts? Mūsu valodas lietojumā vārds “elks” ir ieguvis nereliģisku nozīmi, lai gan vārdā ieliktā ideja ir saglabājusies. “Elks”  ir cilvēks, kuru mēs apbrīnojam, kuram gribam līdzināties. Īpaša nozīme tā saucamajiem "elkiem" ir jaunībā, kad jaunieši meklē atbildes uz jautājumu, par ko viņi vēlas kļūt. Reliģiskā nozīmē vārdam "elks" ir vēl kāda nianse. "Elks" ir kaut kas, kas cilvēka dzīvē ieņem Dieva vietu un piesavinās Viņa godu. Tas var būt cilvēks, tā var būt kāda cita radīta lieta vai arī kāda garīga būtne, kurai cilvēks kalpo. Jā, "elks" ir dievs, taču tas ir cilvēku radīts, apbrīnots un pielūgts. Dievs, kas mūs uzrunā caur Bībeles lappusēm, visu ir radījis, bet pats nav radīts. Viņam nav sākuma un gala, Viņš pats ir pirms visa un mūžīgi pastāvošs. 

Cilvēkiem ir grūti ticēt Dievam, kas ir neredzams. Mums gribās redzēt un aptaustīt. Tādēļ gan senatnē, gan arī šodien cilvēki "darina sev dievus", kuri bieži vien līdzinās viņiem pašiem. Taču cilvēku darināti "dievi" nav īsti, tie ir mūsu iztēles augļi. Īstais un vienīgais Dievs stāv pāri jebkādiem aprakstiem. Ne velti Bībelē ir rakstīts, ka Dievu neviens nekad nav redzējis. Tam līdzi nāk arī aizliegums, Dievu atveidot jebkādā veidā. Jebkurš mēģinājums Dievu attēlot ir vēlēšanās jūru izsmelt ar krūzi, bezgalīgo ietvert aprobežota matērijā. Kā atdot Dievam to godu, kas vienīgi Viņam pienākas? Kas ir tās lietas mūsu dzīvēs, ko esam padarījuši par savas pielūgsmes un apbrīna objektiem? 

Māc. Sandis

“Dieva žēlastībā visi tiek attaisnoti bez nopelna, jo viņš tos atpircis Kristū Jēzū.” (Rom.3:24)

Šodien luteriskā Baznīca atzīmē Reformācijas, jeb ticības atjaunošanas svētkus. Šī diena ir izvēlēta atbilstoši vēsturiskam notikumam, kad tālajā 1517.gada 31.oktobrī toreizējais augsti izglītotais augustīniešu mūks Mārtiņš Luters publiskoja savas 95 tēzes. Šis bija satricinošs notikums, kas visas Eiropas un vēlāk arī visas pasaules teoloģiskajā domā ienesa būtiskas pārmaiņas. Luters savā ticības praksē, karstās lūgšanās un gavēšanā, gluži kā Jēkabs cīnījās ar Dievu kā ar svešinieku. Viņa mūka dzīve bija piepildīta ar žēlsirdīga Dieva meklējumiem. Luters ilgojās pēc mīloša Dieva –  pēc skaidras Viņa klātbūtnes, kas Bībeles lappusēs viņam nedevās rokās. Viņa garīgo dzīvi ilgu laiku pavadīja nopelnu stratēģija, kas savulaik aizsedza Jaunās derības centru par pestīšanu nevis mūsu, bet Jēzus nopelnā. Īstā Reformācija, pat vairāk un dziļāk par 95 tēzēm, bija notikums viņā pašā. Tieši Pāvila vēstule Romiešiem kļuva par jauno sākumu un drošo pamatu, lai atkal izceltu gaismā Svēto Rakstu patiesību par cilvēka taisnošanu ticībā. Šī ticība, kas glābj, raugās nevis uz cilvēka spēkiem un paša spēju nopelnīt debesis, bet ticība raugās uz Jēzus krustu un Viņa nopelnu. Jēzū ir mūsu cerība, jo Dievs, kurš cilvēka miesā pieņēma vainas smagumu, mūs atbrīvo no grēka un aplamajām domām, ka nopelnīt žēlastību ir mūsu spēkos. Tad jau drīzāk pieķeršanās nopelniem mūs iegrūž bauslības atvarā, kas mūs nemitīgi apsūdz sakot, ka neesam gana labi un pareizi. Lutera kā reformatora skats uz Svētajiem Rakstiem nebija Baznīcas noārdīšana, tas nebija dumpis pret gadsimtu svēto mantojumu, bet godīga atvērtība evaņģēlijam. Pāvila vārdiem “visi tiek attaisnoti bez nopelna” tika dots jauns sākums, jauna dvaša un iespēja atbrīvojoši ienākt katra cilvēka dzīvē. Tāpēc šodien būsim priecīgi un pateicīgi par mūsu Baznīcas evaņģēlisko stāju, svinēsim šo dienu ar pateicību un dedzīgu apņemšanos palikt pie evaņģēlija skaidrības. Reformācijas svētki ir laba iespēja atgādināt mums pašiem par ticības pamatiem, vērtībām un Kristus nopelnu mūsu labā. Lai īpaša šī svētku diena!

mācītājs Jānis Cepurītis