Sprediķi un Pārdomas

23.11.2020


“Dieva valstību nevar iemantot miesa un asinis, tāpat kā iznīcīgais neiemanto neiznīcīgo” (1.Kor.15:50)



Miesas augšāmcelšanās ir teju pati redzamākā kristietības atšķirības zīme. Ikvienai reliģiskajai sistēmai ir kādi priekšstati un pārliecība par cilvēka ceļu pēc nāves. Lai arī tur – ārpus šī laika un telpas neviens no šodien dzīvajiem vēl nav bijis, cilvēka prāts visos laikos ir nodarbināts ar lietu kārtību, kāda tā varētu būt un kā turpināties pēc nāves. Bībele māca, ka cilvēks šajā pasaulē ir unikāli un neatkārtojami veidots. Dievs ir devis savu Garu kā dzīvības zīmi, kā līdzību ar pašu Radītāju. Tomēr šī dzīvība, Pāvila vārdiem sakot, miesa un asinis, cilvēkam ir dota uz laiku. Citiem vārdiem sakot, cilvēks ir mirstīgs un viņa miesa ir pakļauta ievainojumiem, slimībām un vecumam. Gudrais ķēniņš Sālamans šo patiesību apcer vārdos: “savs laiks ik lietai zem debess: laiks dzimt un laiks mirt” (Māc.3:1,2). Tādējādi Bībele skaidri runā par cilvēka dzīvi, ko ierobežo nāve, šī neatceļamā un nogrozāmā realitāte, uz kuru šodien raugāmies no malas, bet savā laikā to piedzīvosim paši. Tomēr šeit viss nebeidzās, miesas nomiršana nav visa beigas, tas nav mūžīgs “Āmen!”. Dieva iecere un nodoms ir vārdam dzīvība, dāvināt jaunu saturu un jaunu nozīmi, tā ir dzīvība, kas Bībeles valodā tiek atklāta kā debesu vai Dieva valstība. Tas nebūs šīs pasaules un dzīves pagarinājums, tā nebūs vēl viena piedzimšana vai otrā iespēja. Dieva valstība ir kopība un līdzdaļa svētumā. Nāve ir brīdis, kas atraisa mūsu miesu no elpas un šajā pasaulē paveiktais noslēdz savu gājumu. Tā ir kāda neredzama robeža, kāda pāriešana jaunā esībā. Viss jaunais ir iespējams vienā vārdā – miesas augšāmcelšanās. Jau agrīnas kristietības dievbijības centrā vienmēr ir bijusi vēsts par miesas augšāmcelšanos. Kāpēc? Jo Jēzū no Nācaretes Dievs apliecināja dzīvi, kas top jaunradīta pat pēc nāves. Visa kristīgā cerība ir sakņota Jēzus ceļā, Viņā dzīvē, nāvē un… augšāmcelšanā. Tikai ejot cauri nāvei Dieva valstība mūs izrauj no mūžīgas pazudināšanas, jo Jēzus savā miesā pie krusta nāvi ir uzvarējis. Šeit kristīgā ticība kļūst īpaša, tā apliecina to žēlastību ar kādu Dievs raugās cilvēkā – augšāmcelt arī mūs katru. Tas kļūst iespējams ja dzīvē, kas mums dāvināta, mēs kļūstam par ticības cilvēkiem. Ja turamies pie Bībeles apsolījumiem un Jēzus augšāmcelšanos uzlūkojam arī kā mūsu pestīšanas zīmi. Nāve patiešām nav visa beigas, ja savu paļāvību meklējam Dievā. Pāvilam ir taisnība, miesa un asinis paliks šajā pasaulē, tās pieder pie šodienas, pie Ādama laika, bet Dievs augšāmcels jaunu cilvēku. 


mācītājs Jānis Cepurītis




22.11.2020




Vairāk sprediķu audio ieraksti atrodami vietnē SoundCloud.com/doma-sprediki


Vairāk ikdienas pārdomas atrodamas vietnē facebook.com/Domadraudze

Tērpieties pazemībā cits pret citu.