Sprediķi un Pārdomas

05.08.2020


Tur bija kāds vīrs, vārdā Zakhajs, viņš bija virsmuitnieks un bagāts. Viņš pūlējās ieraudzīt Jēzu. (Lk 19:2–3)


Ieraudzīt Jēzu… Ikdienas gājumā mūs ieskauj ikdienišķais. Sadzīve un viss, kas ar to saistīts. Kaut arī apjaušam, ka dievišķais ir atrodams cauri, pāri un aiz tā, ikdienišķais bieži aizsedz skatienu un neieraudzīt Jēzu ir daudz vieglāk. Zakhajs pūlas ieraudzīt Jēzu. Viņš pieliek pūles, neatkāpjas šķēršļu un ikdienības priekšā. Viņš atrod veidu, kā paskatīties pāri traucēkļiem. Zakhaja gadījumā tas nozīmēja kāpt kokā, lai pāri cilvēkiem ieraudzītu Jēzu.

 Vai es arī vēlētos redzēt Jēzu? Ieraudzīt Dieva klātbūtni savā dzīvē un savas dzīves apstākļos? Iespējams, ka arī man ir jāpieliek kāda piepūle. Ar savu piepūli es nevaru radīt sastapšanos ar Jēzu, bet atsaucoties savām ilgām Jēzu redzēt, es varu pielikt pūles, lai būtu tur, kur viņš ir sastopams. 

 Būt ar Dieva vārdu, Bībeli lasot. Tur viņš ir sastopams. Tur, kur lasām ne cilvēciski motivētas pamācības, bet Viņa paša vārdus. 

 Būt Baznīcā, kur Jēzus vienmēr ir dievgaldā sastopams. Neizskaidrojamā, bet piedzīvojamā veidā. 

Lai redzētu cauri ikdienišķajam un ieraudzītu, piedzīvotu Dievu, ir jāļaujas Viņa aicinājumam un jāpieliek pūles. Varam sākt ar šodienu. Cik lielas pūles būtu jāpieliek, lai tagad aizvērtu Facebook un paņemtu rokā Bībeli? Varam sākt ar šo nedēļu - pielikt pūles, lai svētdien es un mana ģimene varētu būt Baznīcā! Tās varētu būt manas pūles, lai ieraudzītu Jēzu! Viņš pamana tos, kas Viņu meklē!


māc. Elijs


20.07.2020.


“Paliec pie mums!” (Lk.24:29)


Ceļš uz Emmaus ir īpašs ar kādu sarunu. Divi neziņas un šaubu pārņemti mācekļi, ejot no Jeruzālemes sastop augšāmcelto Kristu. Tomēr šī tikšanās un saruna ir ļoti neparasta. Abu mācekļu domas un prātus aizņem nesenais Lieldienu krustā sišanas notikums un viņu dvēseles ir pārpludinātas ar nesamierināšanos netaisnīgās pasaules priekšā. Viņu vārdos dzirdam nepiepildītas cerības un neziņu par visu turpmāko. Mācekļi dzīvoja ar apziņu par labāku rītdienu un Kristū viņi saskatīja šo ilgu piepildījumu. Un neparastais ir tas, ka sarunas karstumā viņi nepamana, ka noslēpumainais svešinieks ir augšāmceltais Kungs. Ceļā viņi bija gatavi sastapt jebkuru – dzīves mocītu ubagu, ceļojošu tirgotāju, romiešu leģionāru, jūdu rabīnu vai jautru bērnu bariņu. Bet izrādās, ka svešais ceļinieks ir Kristus. Krusta brūces Viņš ir apslēpis apmetnī, un neuzbāzīgi vēlas piedalīties mācekļu sarunā. Jāsaka, tieši šādi Dievs nereti ienāk arī katra cilvēka dzīvē – caur pieredzi un sastapšanos, kas sākotnēji nav atpazīstama. Savam svētumam Viņš ir apvilcis raupjas svētceļnieka drānas un ceļa nogurdināts rūpīgi ieklausās mūsu dzīvē. Arī mēs savās ikdienas gaitās, gluži kā mācekļi, esam gatavi sastapt dažādus cilvēkus, daudzas satapšanās mūs vairs nespēj pārsteigt un daudzas no tām kļuvušas pierastas. Kādā brīdī, tam visam mēs piešķiram ikdienības birku, un lieki netērējam savu uzmanību ar rūpēm un iedziļināšanos. Bet Dievs pie cilvēka nāk tieši pa šo ceļu. Ikdienība ir mūsu ceļš uz Emmaus! Tieši mūsu aizņemto domu un pārsātināto vārdu plūdumā Kristus dala vienu ceļu un vienu dzīvi ar mums. Viņa svētums nevis izjauc šo pasauli, kas stūrgalvīgi apliecina savu taisnību, bet iet līdzās cilvēkam un viņa cerībām. Tā ir evaņģēlija dziļākā jēga, Dievs nāk pie cilvēka ar Kristus cilvēcību un pestīšana ir Kristus miesā ietērpta mīlestība. Viņš pazīst grūtības un sāpes, Viņam nav sveša nodevība vai liekulība. To visu Lieldienu krustā panesdams Viņš mācekļiem ceļā uz Emmaus jautā “Par ko jūs te iedami spriežat savā starpā?”. Ja mēs esam rūpīgi savas dvēseles pazinēji, tad šo jautājumu Kristus uzdod mums katru dienu, kad acīm apslēpts ir klāt mūsu domu, vārdu un darbu pasaulē. Viņš nāk mūs sastapt apvilcis svētceļnieka drānas, un mēs Viņu pat nepazīstam. Un vienlaikus šis notikums mums atgādina par dzīvi kurā ir jābūt vietai un laikam, kas atklāj Dievu. Nevis paviršā steigā, bet ikdienības vidū ienest lūgšanas vārdus: “Paliec pie mums!”. Tikai sirds pievērstība un steidzīgo domu miers ir vieds kā Kristus atklāj savu svētumu. Tā tas bija mācekļiem un tā tas ir mums. Ceļš uz Emmaus ir liecība tam, ka dzīvojam trauksmainā un nepastāvīgā pasaulē. Tā ir realitāte, kuras vidū Dievs ienes savu klātbūtni, sava Dēla svēto cilvēcību. Mums ir jāmācas to atpazīt, mums ir jāmācās ne vien no spožas pieredzes un “uzvaras gājieniem”, bet no dzīves zemākajiem brīžiem. Un tieši šādos brīžos vārdi “Paliec pie mums!” atklāj savu spēku un nozīmi, sakot, ka Dievs nesavtīgi dala ar mums šo dzīvi.



mācītājs Jānis Cepurītis



26.06.2020.

Svētīti, kas spriež taisnu tiesu, kas vienmēr rīkojas taisnīgi!
(Ps 106:3)

Taisnīgums, taisnība un tiesa ir ļoti centrāli vārdi Bībelē. Svētajos Rakstos vairākkārt ir apgalvots, ka Dievs ir taisns, Viņam riebj jebkāda netaisnība. Dievs ir tiesnesis, Viņš ir nomodā par taisnību un par taisnības uzvaru, arī ja ļauna darītājiem šķiet, ka viņi paliks nesodīti. Kungs mudina cilvēkus rīkoties taisnīgi. Taisnīgums ir morāles vērtība un balsts, ko Dievs ir licis radītās pasaules pamatā. Spēcīgiem un poētiskiem vārdiem Dievs caur pravieti Amosu (5:24) uzrunā Israēla tautu: "Lai rit kā ūdeņi tiesa un taisnība kā mūžīgs strauts!"


Bet kas ir taisnība? Te nu nāk prātā doma par to, ka katram cilvēkam ir sava taisnība, sava izpratne par to. Ja arī daļēji šim apgalvojumam var piekrist, ir vēl kāds nozīmīgs aspekts. Proti, Dievs katram cilvēkam ir devis taisnīguma izpratni un izjūtu. Un, pat arī ja ne vienmēr protam izskaidrot savas domas un redzējumu, mēs intuitīvi jūtam situācijas, kurās notiek netaisnība. Īpaši skaidri to piedzīvojam situācijās, kurās kāds ir rīkojies netaisni pret mums. Mums vienmēr paliek izvēle- samierināties ar netaisnību vai nostāties pret to.

Taču taisnība un tiesa nav tikai subjektīvi piedzīvotas kategorijas. Dieva baušļos un likumos ir jau ielikta ideja par labu un taisnīgu attieksmi pret cilvēkiem. Svētīti ir tie, kas spriež taisnu tiesu un rīkojas taisnīgi, citiem vārdiem- tie, kas paklausa Dieva likumiem. Svētīti tie, kam taisnīgums ir svarīgs dzīves vadmotīvs, augstāks garīgs princips, kas netiek sagrozīts varas vai personiskā izdevīguma dēļ.

māc. Sandis


25.06.2020.


22.06.2020.

“Zemes un debess izskatu jūs protat pazīt, bet kādēļ jūs nepazīstat šo laiku?” (Lk.12:56)

Viens no kristietības redzamākajiem akcentiem ir ticība Dievam, kurš radījis visu esošo. Dievs kā Radītājs sevi atklāj jau Bībeles pirmajās lappusēs ar dzīvības, formas un telpas radīšanu. Viņš izpauž sevi ar vārdiem “Lai top!”. Tāpēc šī pasaule ir Dieva gribas un nodoma piepildījums. Šajā radīšanas nodomā, cilvēks vistuvāk atspoguļo ne vien radīšanas procesu, bet pašu Radītāju. Ēdene bija jau pabeigta kad cilvēks tajā spēra savus pirmos soļus. Un to cik šī pasaule ir krāšņa un dažāda, cilvēks ir mācījies no paaudzes paaudzē. Kad sēt un pļaut, kad doties ceļā un kā nonākt galamērķī. Cilvēces vēsture ir bagāta ar atklājumiem, kas dzīvi un pasauli padara saprotamāku un vieglāk dzīvojamu. Tā ir “zemes un debess pazīšana”, jeb dzīves saistīšana ar apkārt notiekošo. Šie Jēzus sacītie vārdi necenšas mazināt radīšanas brīnumu, bet vēlas pavirzīt mūs vienu soli tālāk – tuvāk Radītājam. Ja dzīvojam tikai starp šo “zemi un debesīm” mēs esam dzīves gadalaiku cilvēki. Mūs ieskauj norises un apstākļi, laiks mūsos nomaina ārējo ietvaru un mēs pakļāvīgi tam sekojam. Ziemu nomaina pavasaris, sēju nomaina pļauja un jaunību nomaina briedums. Savā ziņā neizbēgamība, kas ved mūs sev līdzi. Bet cilvēka uzdevums ir vairāk par ārējās pasaules atpazīšanu, jo mūsu iekšējai pasaulei nav gadalaiku raksturs. Aiz loga var būt visspožākā saule, bet tikai norises mūsu dzīves iekšienē noteiks vai mēs par to priecāsimies vai nē. Ceļojums ar krāšņākajiem dabas skatiem var izrādīties pašas drūmākās dienas, ja esam piesieti kādiem pārdzīvojumiem, nemieram vai bailēm. Tāpēc Jēzus jautājums runā par savas dzīves aptveršanu no iekšienes. Tās lielums neapstājas pie zināšanām par pasaulē notiekošo. Viņa vārdos pieminētais “laiks” nav tika daudz pulksteņa izteiksmē, cik pievērš uzmanību svētam laika piepildījumam, saturam un vērtībai. Ar ko ir uzlādēts mūsu laiks? “Zemes un debesu” kārtība mums var daudz iemācīt, bet cilvēka aicinājums ir tālāks – meklēt ceļu pie Radītāja. Meklēt tiltus, kas ved pāri šīs “zemes un debess pazīšanai”. Tas ir mūsu katra dvēseles ceļš pie Dieva, un šajā ceļā mēs mācamies citādu esības pieredzi. Dzīvot ne vien no dotā zemes un debesu izskata un to kopsakarībām, bet dzīvot ar uzdevumu par kādu Pētera vēstulē teikts “mēs gaidām jaunas debesis un jaunu zemi” (2.Pēt.3:13). Lūk, virziens kurā mūs ved Jēzus vārdi par laika pazīšanu. “Jauna” debess un zeme ir debesu valstība – nesagrozīta un nemainīga Dieva īstenība. Šī valstība mūsos nonāk caur ticības pieredzi. Nevis lūkojoties pasaulē, bet lūkojoties uz Jēzu. Viņš ir visa “jaunā” dzīvākā liecība. Viņš pats sevi atklāj debesu valodā kā rīta Zvaigzne (Atkl.22:16) un zemes valodā kā dzīvības Maize (Jņ.6:35). Viņā ir apslēpts mūsu dzīves patiesais aicinājums. 


mācītājs Jānis Cepurītis



21.06.2020.


17.06.2020.



15.06.2020.
“Kurš no jums ir bez grēka, lai pirmais met akmeni uz viņu!” (Jņ.8:7)


Jēzus templī māca ļaudis, kad farizeji un rakstu mācītāji pie Viņa atved kādu sievieti, kura tiek apsūdzēta laulības pārkāpšanā. Vecās derības likums ir nepielūdzams – sievietei par šādu pārkāpumu ir jāmirst. Tā nu viņa bezpalīdzīgi stāv apsūdzoša pūļa priekšā. Kāds nievājoši izsmej, cits rāda ar pirkstiem, vēl kāds uzjautrinās par viņas neapskaužamo stāvokli. Bet farizeji un rakstu mācītāji ir nākuši citu mērķu vadīti. Norādot uz Mozus likumu viņi cenšas Jēzum izlikt “lamatas”, lai pēcāk varētu viņu pašu apsūdzēt. Bet Jēzus vārdi par pirmo akmeni negaidīti aizbāž mutes pat visskolotākajiem prātiem. Tagad ne vairs Jēzus, bet Viņa apsūdzētāji ir “lamatās” – mest akmeni nozīmētu parādīt, ka esam bez grēka. Kurš gan uzdrīkstētos piedēvēt sev šo augsto godu, jo visi ir grēkojuši. Un Jēzus vārdu samulsināti sievietes apsūdzētāji atstāj viņu un dodas projām. Jā, neiecietība vairo agresiju. Šādos brīžos valdonīgi sevi piesaka izjūta, ka vienīgais ko iesāk ar vainīgo ir sodīt. Pasaules un cilvēces vēsturē ir neskaitāmas varas un varas nesēji, kuru uzvaras gājieni slavina neiecietīgi iznīcinošas attiecības. Kari un cīņas, apspiestība un genocīds, to visu paveica apsūdzības kādas bezsirdīgas “taisnības un likuma” vārdā. Bet Jēzus jautājums templī paliek bez atbildes, jo atbildētāji nemāk mīlestības valodu. Viņi stāv kā mēmi, jo vienmēr likums ir runājis viņu vietā. Ko tagad? Šī emocionāli sakarsētā situācija runā ne vien par Jēzus meistarību atbildēt saviem oponentiem, bet te ir vieta Jēzum pašam. Mesija nostājās starp diviem grēciniekiem – pūlis rēcoši izkliedz apsūdzības, bet sieviete nav sapratusi savas miesas uzdevumu. Jā, ar ko apsūdzība ir mazāks grēks par sestā baušļa pārkāpumu? Tie ir līdzvērtīgi, jo kā viens tā otrs ir bezdievīgi un ved dvēseli pazušanā. Jēzus ir viņu vidū, atmaksas brīdi pārveidojot par iespēju dzīvot. Jēzum ir svarīgi, ka mēs dzīvojam! Šajā notikumā Viņš neattaisno sievietes rīcību, bet vienlaikus neļauj viņai nedzīvi saļimt zem smagās akmeņu kaudzes. Jēzum ir svarīgi, ka mēs dzīvojam! Arī šodien mūsu katra dzīvē netrūkst apsūdzētāju un nereti arī paši esam viņu vidū. Mums šķiet, ka bezierunu sods ir vienīgais veids kā panākt taisnību. Bet tā nav! Vienīgā taisnība, kas ir visa esoša mēraukla ir Dieva taisnība. Par to apustulis Pāvils raksta: “Dieva taisnība ticībā uz Jēzu Kristu ir visiem, kas tic; tur nav nekādas atšķirības, jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības” (Rom.3:22,23). Lūk, taisnības meklēšana bez Dieva ir tukšu salmu kulšana un grēks ir visas cilvēcēs kopīgais mantojums. Tāpēc pasargājot farizejus no aplama bezgrēcības goda un apsūdzēto sievieti no drošas nāves Jēzus atklāj pats sevi. Būdams taisnības Kungs, Viņš nostājas dzīvības pusē – kā toreiz tā arī šodien, jo Jēzum ir svarīgi, ka mēs dzīvojam. 


mācītājs Jānis Cepurītis



14.06.2020.



11.06.2020.




10.06.2020.

Neviens lai nemeklē savu paša, bet gan cita labumu. (1Kor 10:24)

Nevis gādāt par sevi, bet rūpēties par citiem! Var būt, ka tiešā veidā es to nespēju izdarīt… Kā lai kļūst par cilvēku, kurš grib un spēj atsaukties šādam aicinājumam?


Šos vārdus ap. Pāvils saka, pārspriežot jautājumu par elku upuru gaļas ēšanu vai neēšanu, taču varam uz šiem vārdiem paraudzīties arī plašāk. Atteikties no egoisma tādā mērā, ka rūpes par citiem iznāk manas dzīves priekšplānā. 


Kaut kas manī no tā sabīstas. Kā tad ar mani? Ja nu man pietrūks? Pietrūks naudas par citu iztikšanu gādājot, pietrūks prieka - citus iepriecinot. Ja nu pietrūkst? 

Jā, lai es varētu nesavtīgi rūpēties par citiem, man vajadzīga pārliecība, ka kāds parūpēsies par mani. Parūpēsies tik pilnīgi, kā tikai Dievs to spēj. Lai varētu tā paļauties uz Dievu un tā Viņu iekļaut savā dzīvē, man vajadzīga pieredze ar Viņu. Šādu pieredzi var sniegt vienīgi mana paša garīgā dzīve. Manas lūgšanas, mana Bībeles lasīšana, Dievgalds, sadraudzība. Tur Dievs nāk pie manis, lai mani sastaptu un dotu drošību, ka varu atraisīties no dzīves, kas vērsta uz sevi un ļauties Viņa iedvesmotām pārmaiņām. Tā es varu kļūt par cilvēku, kas vienmēr saņem, lai man būtu pietiekami un varētu meklēt nevis paša, bet cita labumu!


Māc Elijs


P.S. Doma draudze ir sagatavojusi dažus resursus, lai palīdzētu savu garīgo dzīvi kopt. 



8.06.2020.

“Jo Dievs, kas sacījis: no tumsas atspīdēs gaisma, – ir iespīdējis mūsu sirdīs,” (2.Kor.4:6)

Tumsas un gaismas saspēle apustuļa Pāvila vārdos ir piemērs tam cik dažādi izjūtam pasauli un savu dzīvi. Reizēm pieķeram sevi ar domām, kas ir dziļā pretstatā visam, kas ar mums šobrīd notiek. Šādos brīžos negribētas pieredzes uztveram kā tiešu trāpījumu un visiem spēkiem cenšamies nosargāt savus sapņus, cerības un ideālus. Tumsa apustuļa vārdos nenozīmē telpu bez gaismas, bet tumsa ir veids kā runāt par dzīvi, kas ir aizvērta patiesībai. Un tas kurš nemeklē patiesību maldina savu dvēseli, domājot, ka visi dzīves ceļi ir pašu rokās. Ja mums jautātu, mēs noteikti atbildētu, ka vēlamies gaismas dzīvi, tādu kurā var redzēt un saprast skaidri. Tomēr cilvēkā nemainīgs ir Ādama spēks, kas vienmēr vilks tuvāk zemei, kas negribēs mūs atdot gaismai. Kāpēc? Jo tikai gaismā var ieraudzīt ēnu! Tikai gaisma atklāj īstenību, ka aiz ārēji redzamās dzīves, kurā varam nospēlēt teju visas lomas, mūsos ir pasaule, kas mīl tumsu. Tāpēc pārveidotai dzīvei ir jāsākas ar Dieva gaismas pieredzi. Un ne vienmēr šī gaisma no augšienes padara aklu kā pašu Pāvilu (toreiz vēl Saulu) uz Damaskas ceļa, bet Dieva gaisma padara redzīgu. Tas ir arī viens no grēksūdzes ieguvumiem – pamanīt tumsu, pamanīt ēnu, kas pretojās un iebilst svētdzīves aicinājumam. Kā mēs zinām gaisma ir arī priekšnosacījums dzīvībai. Lai kaut kas augtu ir jābūt gaismai. Šī patiesība attiecās arī uz garīgās dzīves augšanu. Mums pastāvīgi jābūt Dieva gaismā, Viņa klātbūtnē un tuvumā. Būsim pateicīgi savās lūgšanās un priecīgi kalpošanā un mums dāvināto gaismu dosim tālāk – dosim bez kavēšanās. 


mācītājs Jānis Cepurītis


7.06.2020. 



5.06.2020.

Tev pietiek ar Manu žēlastību, jo Mans spēks top pilnīgs nespēkā.
(2.Kor 12:9)

Šodienas lozungs ir Dieva atbilde uz ap. Pāvila lūgšanu. 2. Vēstules Korintiešiem 12. nodaļā lielais apustulis mums atklāj par sevi kādu personisku lietu. Ir kaut kas, kas viņam sagādā neērtības un viņu nomoka. Viņš pats to sauc par "sātana dzeloni" savā miesā. No Bībeles teksta nekļūst skaidrs, kas tieši ir domāts ar dzeloni. Bībeles pētnieki par šo jautājumu ir izteikuši daudz un dažādus minējumus. Tā kā pats apustulis šo tematu neizvērš, tad tie tā arī paliks cilvēciski minējumi. 


Bet vienai lietai šajā kontekstā varētu piegriezt īpašu vērību. Bija kāda lieta, par kuru ap. Pāvils lūdza Dievu vairākkārt. Pāvils bija piedzīvojis atbildētas lūgšanas. Viņš bija piedzīvojis Dieva brīnuma darbus. Un te ir kāds jautājums, kur Dievs it kā novelk robežu. Dievs saka: "Tev pietiek ar Manu žēlastību, jo Mans spēks top pilnīgs nespēkā". Citiem vārdiem: tas, ko Tu lūdz, nenotiks. Tas rosina uz pārdomām. Izrādās arī tādam ticības milzim kāds bija Pāvils, bija lūgšanas, kuras Dievs neuzklausīja. Ko darīt ar neuzklausītām lūgšanām?

Ir skaidrs, ka Dievs nav "pasūtījumu galds". Viņam ir kāds lielāks nodoms, kurā ir vieta arī mums. Nevis Dievam ir jāatrod vieta mūsu nodomos, bet mums ir jāatrod vieta Viņa nodomā. Ja mēs atklājam savā dzīvē kādu trūkumu vai negatīvu lietu, tas šķiet dabiski, lūgt Dievu, lai Viņš mūs no tā atbrīvo. Taču reizēm (negribu apgalvot, ka vienmēr) Dievs savam godam var vairāk lietot mūsu trūkumus un nepilnības, jo tad Dieva žēlastība var parādīties spēcīgāk. Šķiet, ka tieši šo domu Dievs vēlās nodot Pāvilam. Tas nav attaisnojums mūsu trūkumiem. Dievs pats izlemj, kad un kur lietot mūsu trūkumus. Ap. Pāvils neizdomāja šo atbildi, tā bija Dieva atbilde uz viņa lūgšanām. Mums ir jāturpina lūgt Dievu tik ilgi, kamēr no Dieva neesam saņēmuši skaidru atbildi.

māc. Sandis



4.06.2020

Nabagiem tiek sludināta prieka vēsts.