Džezbaroks. Itālija

Ziemas kamermūzika 13.gs. Kapitula zālē 2023

Jānis Strazdiņš (balss)

Jānis Rubiks (kontrabass)

Lāsma Meldere Šestakova (baroka vijole)

Aigars Reinis (pozitīvs)

Programmā: Girolamo Frescobaldi, Andrea Falconieri, Francesco Cavalli, Giovanni Antonio Pandolfi Mealli, Cristofaro Caresana

Apvienības “Džezbaroks” rokās ir nonākuši 17. gs itāļu komponistu rokraksti, kā arī publicēti opusi ar skaistām melodijām, aizraujošiem ritmiem un bagātīgu materiālu improvizatoriskiem eksperimentiem - partitūras, kas, iespējams, Latvijā ir mazāk zināmas un tādēļ vēl jo intriģejošākas. 

Par “brīnumbērnu” dēvētais Džirolamo Freskobaldi bija tiešām virtuozs instrumentālists, kā arī nozīmīgs 17. gs komponists, kura darbi vēlāk ietekmēja pat tādus lielmeistarus kā J. Frobergeru, J. S. Bahu, H. Perselu un citus. Liturģiskās ērģeļmūzikas krājums “Fiori musicali” tika publicēts Venēcijā 1635. gadā un bija sava veida izņēmums, jo komponists pamatā koncentrējās uz dažādiem laicīgās instrumentālās mūzikas žanriem (canzonas, capriccio, toccatas u.c.). Tomēr šajā krājumā ir arī kas noslēpumains, jo starp ērģeļu mesām ir iekļauti divi laicīgie kapričio. Vienu no šiem kapričio “Bergamasca” varēs dzirdēt koncertā. Līdzīgi Freskobaldi, arī maestro di cappella, komponists un galma lautists Andrea Falkonieri veiksmīgi publicēja savus darbus dzīves laikā un bija izcils strinkšķināmo instrumentu meistars. Viņa lirisko melodiju un deju ritmu variabilitāte ir pateicīgs materiāls improvizācijām un jaunradei, kas visprecīzāk atbilst arī “Džezbaroka” mūziķu uzstādījumiem.

Monteverdi skolnieks Frančesko Kavalli savā dzīves laikā pamatā pievērsās un palika uzticīgs operai. Spēcīgi afekti un dziļi pārdzīvojumi teju katrā partitūras taktī, salda mīlestība un šo jūtu izsmiešana – tas viss arī koncertam izvēlētajās ārijās. Venēcijā dzimušais arī maestro di cappella, komopnists, ērģelnieks un tenors Kristofaro Karezana kļuva par vienu no divām lielākajām Neapoles muzikālajām figūrām 17.  gs otrajā pusē. Viņa vokālie vingrinājumi tika plaši izmantoti (un pat 1819. gadā pārizdoti Parīzes konservatorijai), priekšvārdi grāmatām liecina par ievērojamām teorētiskajām zināšanām un jāsaka, ka Karezana bijis ļoti ražīgs un atzīts sava laika komponists. Pastorālas, nedaudz melanholiskas, bet reizē arī rotaļīgas un asprātīgas tēmas spilgti izceļ tekstuālo saturu. Ko vērta vien ir šūpuļdziesma “Dormi o ninno” no kantātes “La Veglia”, kas tā vien šķiet Jāņa Strazdiņa balsij radīta. 

Un visbeidzot Džovanni Antonio Pandolfi Mealli – itāļu vijolnieks un komponists, bijis Austrijas erchercoga Franca Ferdinanda galma instrumentālists un šajā laikā tapušas arī Sonātes vijolei op. 3 un op. 4. Katra sonāte ir veltījums kādam mūziķim vai citai nozīmīgai personai. Tā “La Stella” ir veltījums garīdzniekam Benedeto Stella, kurš, acīmredzot, ir bijis nozīmīgs Mealli dzīvē. Šīs sonātes ir ievērojamas ne tikai ar savām tehniskajām īpašībām, bet arī ar kontrastējošo raksturu un pārdrošajām harmonijām. 

Programma pieejama šeit: 26.02.Džezbaroks.docx

Atbalsta